Mērīšanas un aizsardzības strāvas transformatori elektroenerģijas sistēmās kalpo principiāli dažādiem mērķiem, un to konstrukcija atspoguļo šīs dažādās prioritātes. Izpratne par atšķirību starp šiem diviem CT veidiem ir būtiska pareizai specifikācijai un sistēmas projektēšanai, jo nepareiza veida izmantošana noteiktā lietojumprogrammā var izraisīt mērījumu kļūdas, rēķinu neprecizitātes vai aizsardzības kļūmes.
Būtiskākā atšķirība ir to darbības mērķos. Mērīšanas CT ir izstrādāta tā, lai nodrošinātu visaugstāko iespējamo precizitāti pie normālām darba strāvām, parasti no aptuveni 5% līdz 120% no nominālās primārās strāvas. Tās mērķis ir nodrošināt precīzu enerģijas mērījumu rēķinu izrakstīšanai, patēriņa uzraudzībai un darbības efektivitātes novērtēšanai. Savukārt aizsardzības CT ir paredzēts, lai saglabātu precizitāti un linearitāti pie ļoti lielām strāvām, -bieži vien 10 līdz 20 reižu lielākas par nominālo strāvu vai vairāk-, lai aizsargreleji varētu droši noteikt bojājumu apstākļus un reaģēt uz tiem.
Šī mērķa atšķirība rada dažādas precizitātes klases specifikācijas. Mērīšanas CT ir norādītas ar tādām precizitātes klasēm kā 0,2, 0,2S, 0,5, 0,5S vai 1, kur skaitlis apzīmē maksimālo procentuālo kļūdu pie nominālās strāvas. Ieņēmumu norēķinu lietojumprogrammām parasti nepieciešama klase 0,2 vai 0,5, savukārt mazāk kritiskās uzraudzības lietojumprogrammas var pieņemt 1. klasi. Aizsardzības CT ir norādītas ar tādām klasēm kā 5P vai 10P, kur skaitlis apzīmē maksimālo salikto kļūdu pie precizitātes robežfaktora. Piemēram, 5P20 CT saglabā 5% precizitāti līdz 20 reizēm lielāku par nominālo primāro strāvu.
Vēl viena būtiska atšķirība ir piesātinājuma uzvedība. Mērīšanas CT ir apzināti izstrādāti, lai piesātinātu ar relatīvi zemiem nominālās strāvas reizinājumiem, lai aizsargātu pievienotos mērīšanas instrumentus no bojājumiem bojājumu laikā. To raksturo drošības koeficients (Fs), kas norāda nominālās strāvas daudzkārtni, pie kuras tiek garantēts piesātinājums. No otras puses, aizsardzības CT ir izstrādāti tā, lai pēc iespējas ilgāk aizkavētu piesātinājumu, nodrošinot, ka CT var precīzi reproducēt bojājumu strāvas aizsargreleja analīzei.
Atšķiras arī serdes konstrukcija. Mērīšanas CT parasti ir mazāks kodols ar zemāku piesātinājuma plūsmas blīvumu, lai panāktu agrīnu piesātinājumu. Aizsardzības CT ir nepieciešami lielāki serdeņi ar lielāku piesātinājuma plūsmas blīvumu, lai saglabātu linearitāti pie lielām strāvām. Tas padara aizsardzības CT fiziski lielākus un dārgākus nekā mērīšanas CT ar līdzvērtīgu primārās strāvas nominālu.
Praksē daudzas iekārtas mērīšanas un aizsardzības funkcijām izmanto atsevišķus CT. Atsevišķs 0.2. klases mērīšanas CT nevar kalpot kā aizsardzības CT, jo kļūdu laikā tas pārāk ātri piesātinās, iespējams, traucējot aizsargreleja pareizu darbību. Un otrādi, 5P20 aizsardzības CT var nenodrošināt ieņēmumu mērīšanai nepieciešamo precizitāti. Lietojumprogrammām, kur nepieciešamas abas funkcijas, bieži tiek izmantoti divu-kodolu CT ar atsevišķiem mērīšanas un aizsardzības serdeņiem vienā korpusā.
Rezumējot, galvenā atšķirība starp mērīšanas un aizsardzības CT ir to konstrukcijas prioritātēs: mērīšanas CT prioritāte ir precizitāte normālu strāvu gadījumā, bet aizsardzības CT prioritāte ir linearitāte bojājumu strāvu gadījumā. Pareiza veida izvēle katrai lietojumprogrammai ir svarīga gan precīzai rēķinu izrakstīšanai, gan uzticamai aizsardzībai.